ceturtdiena, 2010. gada 1. jūlijs

The Shawshank Redemption


Parasti neskatos filmas, par kurām esmu dzirdējusi atsauksmes, bet šo noskatījos, jo atsauksme: „Ja patīk filma „Zaļā jūdze”, tad patiks arī šī. ” trāpīja 10-niekā.
Filma ir par to kā nevainīgi apsūdzēts cilvēks saņem divus mūža ieslodzījumus par savas sievas un viņas mīļākā nogalināšanu. Nonāk cietumā un iepatīkas populārajiem (ja tā var teikt ieslodzītajiem). Filmas beigās saprotu, ka ikkatrs Endija solis ticis rūpīgi izplānots. Ieslodzītais Reds, kas cietumā var iegūt visu (no ārpasaules), ko vēlas Endijam sagādā mazu klinšu āmuru, lai varētu veidot akmens figūras un lielu attēlu ar kādu aktrisi, ko pēcāk nomaina Merilina Monro un tad cita Endija „sapņu sieviete”.
Endiju pirmos divus gadus regulāri piekauj „sisters” (if you know what I mean ), jo viņš atsakās pakļauties. Pēc pamatīgākas piekaušanas, kad Endijam nākas gulēt cietuma slimnīcā, sargi, kurus Endijs dīvainā veidā ir ieguvis par labvēļiem, sagaida galveno „sister” Bogu Endija kamerā un piekauj tā, ka „sister” vairs nevar staigāt un ēdienu uzņem caur caurulītēm.
Pa vidu vēl visādi notikumi, bet visā visumā, šī ir viena no filmām, kur notikumus nevar paredzēt (izņemot vienu). Filma ir par ieslodzīto dzīvi, cietuma sargu un direktora visatļautību. Filma par to, ko iesākt ieslodzītajam, kurš jau ir vecs un nezina, ko iesākt pēc ieslodzījuma. (Šī bija vienīgā vieta, kur raudāju.) Filma par draudzību, par to, ka ne vienmēr ne tajās sliktākajās vietās iegūtie draugi, nebūs kopā ar mums vēl ilgi pēc tam. Filma par to, ka ir cilvēki, kas neaizmirst savus draugus arī tad, kad kļuvuši pārticīgi.

Filmā ir ļoti daudz labu citātu/domu. Šī filma pievienojas manam iecienītāko filmu topam.

Red: These walls are funny. First you hate 'em, then you get used to 'em. Enough time passes, you get so you depend on them. That's institutionalized.

Red: Goddamn right. They send you here for life, and that's exactly what they take. The part that counts, anyway.

Andy Dufresne: Anything you put in my mouth you're gonna lose.

Red: [narrating] Sometimes it makes me sad, though... Andy being gone. I have to remind myself that some birds aren't meant to be caged. Their feathers are just too bright. And when they fly away, the part of you that knows it was a sin to lock them up DOES rejoice. But still, the place you live in is that much more drab and empty that they're gone. I guess I just miss my friend.

Red: [narrating] There's a harsh truth to face. No way I'm gonna make it on the outside. All I do anymore is think of ways to break my parole, so maybe they'd send me back. Terrible thing, to live in fear. Brooks Hatlen knew it. Knew it all too well. All I want is to be back where things make sense. Where I won't have to be afraid all the time. Only one thing stops me. A promise I made to Andy.

Andy Dufresne: Remember, Red, hope is a good thing, maybe the best of things, and no good thing ever dies.