ceturtdiena, 2012. gada 26. janvāris

Klientam vienmēr taisnība

Sveiki!

Nesen kāda cilvēka iedrošināta nolēmu atsākt sava memuāra papildināšanu.. Turpināšu rakstīt par lietām, kuras redzu sev apkārt..

Gadījums Nr. 1
Foto: ierakstot googlē "angry costumer" izlec šitas :)

Kādu dienu nācās apmeklēt Lattelecom veikalu.. Tur mūs sagaidīja 3 „notiesātie”.. Meitene šķiet bija tikusi cauri ar nosacītu sodu, viens no puišiem kādi 2 gadi  nebrīvē, bet cits puisis...oi...viņam ar tiesnesi, prokuroru un citiem apsūdzības cēlājiem nebija paveicies.. Viņš acīmredzot pavadīs laiku ne tikai nebrīvē, bet ticis arī pie mantas konfiskācijas..

Situācija pavisam vienkārša. Kāda sieviete, sauksim viņu par Zoju, ieradās veikalā ar pārmetumiem par kādu pie viņiem (vai vismaz viņu veikalā) iegādātu preci.. Meitene bija gana rosīga, jo šķiet viņai nenācās runāt ar Zojas tanti, viens puisis citus apkalpoja, bet bija manāmas satraukuma dzirksteles viņa acīs, bet tas otrs puika..  Nepazinu viņu, bet tā žēl sametās.. vēl nedaudz ilgāk būtu jāuzkavējas tajā veikalā, tad sāktu viņu (puiku) aizstāvēt pat nezinot situāciju.. Manas asinis uzvārījās.. Zojas tante puiku apvainoja, kā vien prazdama.. Pat viņas vīrs/draugs/paziņa, kas bija ieradies nedaudz vēlāk, nespēja viņu nomierināt.. Kad runāja ar puisi, tad tik apvainoja un sauca par zagli, nelieti.. "Smuks puika, bet nu tāds žuļiks.." dusmojās Zoja.  Kad puisis iegāja citā telpā, lai kaut ko darītu lietas labā, tad viņa kolēģi un citi klienti brīvprātīgi obligāti klausījās Zojas tantes sakrājušos žulti.. jā, žulti.. nekā citādāk to nosaukt nevar..

Ai, daudz tādu Zojas tantu ir mums visapkārt.. Māksla ir ar viņām sadzīvot.. Tur vajag profesora grādu..

Es kā klients jutos gaužām slikti, ka ir līdzcilvēki, kas tādā veidā kārto savas lietas.. Tāpat man bija žēl to darbinieku, kam tajā brīdī bija ar viņu jārunā.. 

Lūk, pirmā lieta, ko redzēju/piedzīvoju sev apkārt.. Sekos vēl citas! ;)

trešdiena, 2010. gada 3. novembris

"uzliec dežūrsmaidu un turpini, ko esi iesācis"

Sveiki! 

Vai mīļie! Esat šo emuāru apmeklējuši jau vairāk nekā divtūkstoš reižu. Paldies... Tiešām paldies! 1000. biju solījusi dāvināt puķi, ko pati būšu zīmējusi... hi hi 2000. lai iet kaut kas tik pat sirsnīgs...

Pateicībā par uzticību šis gabaliņš no "Vinnija Pūka un viņa draugiem":

Un tad pēkšņi Kristofers Robins, kas, zodu plaukstā atspiedis,
sēdēja un skatījās plašajā pasaulē, ierunājās:- Pūk!- Jā?- Pūks atsaucās.

- Redzi, kad es būšu . . . kad . . . Pūk . . .
- Jā, Kristofer Robin? - Es vairs nevarēšu darīt Neko.
- Nekad? Nepavisam?
- Ļoti reti. Man nebūs laika. Pūks gaidīja, ko Kristofers Robins sacīs tālāk, bet
viņš klusēja.
- Jā, Kristofer Robin?- Pūks skubināja.
- Pūk, kad es būšu . . . nu, kad es nevarēšu darīt Neko, tu reizēm atnāksi šurp?
- Viens pats? - Jā, Pūk! - Un tu tad arī atnāksi?
- Jā Pūk, noteikti. To es tev apsolu, Pūk.
- Tas ir labi,- teica Pūks.
- Pūk, apsoli tu arī, ka tu mani nekad neaizmirsīsi. Nekad, nekad.
Pat ja man būs jau simt gadu. Pūks brīdi padomāja.
- Un cik tad man būs gadu?
- Deviņdesmit deviņi.
Pūks pamāja ar galvu.

- Es apsolu,- viņš teica. Vēl arvien skatīdamies plašajā pasaulē,
Kristofers Robins pastiepa roku un saņēma Pūka ķepu.
- Pūk,- Kristofers Robins nopietni sacīja,- ja es . . . ja es nebūšu gluži . . .
- Viņš apklusa un tad sāka vēlreiz:
- Pūk, lai kas arī notiktu, tu sapratīsi, vai ne?
- Ko sapratīšu?
- Ak, neko!- Viņš iesmējās un uzlēca kājās.- Ejam!
- Kur?- jautāja Pūks.
- Pasaulē!- teica Kristofers Robins.

Roku rokā viņi aizgāja. Bet, lai kurp viņi ietu, lai kas ar viņiem ceļā notiktu,
pašā Meža vidū, apburtā vietā, kāds mazs zēns vienmēr rotaļāsies ar savu Lāci.

Ja esat atraduši sev kaut ko sirdij, prātam vai dvēselei, tad arī es šodien
smaidu līdz ar jums.
Šajā emuārā es rakstu to, kas man ienāk prātā. Ja nekā tur [prātā]
nav vai arī tas ir aizņemts ar citām lietām, tad arī šeit nekā jauna nav.
Bet būs... Būs.

ceturtdiena, 2010. gada 30. septembris

"Nē, Jūs nedrīkstiet fotogrāfēties pie urnas ar aploksni rokās."

Sveiki!
Viss sākās ar Džedaja (Māra Antona) twiterojumu: "Šī valsts ir pilnīgi trula. Atbilde no CVK: "Nē, Jūs nedrīkstiet fotogrāfēties pie urnas ar aploksni rokās."" Jau tad man tas šķita smieklīgi vs stŪlbi (jā, jā ar garo "Ū" ), bet, kad izlasīju paša Māra atstāstu par situāciju un viņa ieteikumus, tad smējos tā pavairāk.

Pilns M. Antona raksts ite te.

Raksta pērle viennozīmīgi ir:

"Bet ja jau CVK šādi noteikumi patīk, re kur ir vēl pāris apdomāšanas vērti ieteikumi jauniem noteikumiem:

- vēlēšanu iecirkņos staigāt tikai ar nodurtām galvām
- pirms ieejas vēlēšanu iecirknī novilkt apavus un atstāt ārpusē
- jānobalso 2min laikā, pretējā gadījumā vēlētājs no iecirkņa tiek patriekts, pat ja vēl nav paspējis nobalsot
- iecirknī nedrīkst ienest neko lieku, līdzi drīkst būt tikai pildspalva
"

Pirmais par nodurtām galvām ir pats smaidu izraisošākais. Paldies, Māri!

trešdiena, 2010. gada 1. septembris

"Katrai sievietei pa vīram, katram vīram pa pudelei." (A. Tolmačovs)

Sveiki!

Cik cilvēku, tik viedokļu. Tāpat arī konkrētu notikumu katrs var interpretēt un saprast citādāk. Šobrīd runāju (rakstu) par notikumu, kad Kaspars Gerhards atstāja TV5 studiju pēc tam, kad raidījuma vadītājs uzstāja runāt krievu valodā.
Pēc redzētā/lasītā medijos cilvēkiem liek saprast, ka, kolīdz vadītājs neļāva turpināt interviju latviski, tad Kaspars Gerhards kā tāda klīrīga jaunkundze piecēlās un demonstratīvi pameta studiju. Nebūt ne! Kādu laiku ministrs vēl uzturējās studijā, bet pēc tam, kad acīmredzot saprata, ka bezjēdzīgi ir sēdēt studijā, aizgāja, turklāt kāda sižeta laikā – klusi un nemanāmi. Iespējams viņam bija ko teikt, taču raidījuma vadītājs šādu iespēju nedeva. Tā vietā, lai sēdētu 50 minūtes un neko neteiktu, ļoti ceru, ka Kaspars Gerhards aizbrauca, lai risinātu kādu Latvijas vēlētājiem svarīgu jautājumu.

P.S. Video var atrast youtube ar tekstu ""Шоу Герхардса": министр "забыл" русский язык и сбежал". Kā tad - sbežal! :D

"Neslēpsim paslēpes!"

Sveiki!

 Foto: TVNET kolāža


Vēroju „Līderu debates Vidzemē” klātienē. Kopumā esmu gandarīta, ka tur biju. Sākumā negribēju doties, jo domāju, ka pa TV redzētās Zemgales debates nekas nepārspēs, bet NĒ... Bij’, bij’ labi! Tiesa gan es arī apsēdos īstajā vietā – aiz humoru mīlošu vīriešu platajām mugurām.

Lai arī tā bija televīzijas tiešraide, manuprāt, bija nevajadzīgi izraidīt no zāles (reklāmas laikā) vīru un viņa domubiedrus, kas nebaidījās bļaut dažādas replikas, kas vispār jau debatētājus netraucēja, bet citiem klātesošajiem uzdzina smaidu. Replikas jau bija dažādas. Izsaucieni arī. Guntis Ulmanis: „Pensijas mazas” Replika: „Nošaut.” GU: „Algas mazas.” Replika: „Kas ir alga!?” Pēc tādiem un līdzīgiem izteicieniem pie viņa atnāca vīri melnos halātos (tpfu) uzvalkos un pavadīja arā no zāles. Tiesa gan viņus (ne jau body guardus vai face controlistus) pavadīja ar aplausiem. Eh, kādā demokrātiskā valstī tomēr dzīvojam...

Ļoti patika runas vīru savstarpējās laipnības, pārteikšanās, jautājuma tīša vai netīša pārprašana vai tā neatbildēšana (arī tīša/netīša).

Protams, no konteksta izrautas replikas vai teikumi vairs neskan tik labi, un tomēr manas šīs dienas pērles:
Guntis Ulmanis: „Neslēpsim paslēpes!”

Ādamsona pārmetums Dombrovskim par to, ka bijuši kaut kādi slepeni dokumenti, kam adresāts SVF. Dombrovsksis izskaidroja, ka tos nedrīkst publicēt pirms SVF valdes sēdes, bet pēc tās tie ir pieejami Finanšu ministrijas mājas lapā angļu un latviešu valodā. Ģirts Timrots: „Lūk, Ādamsona kungs, dokumenti ir izlasāmi. Divās mēlēs.”

Raivis Dzintars atbildot uz Dombrovska jautājumu par partijas „Visu Latvijai” ne tik lielo gadu skaitu: „Jauns kumeļš var kļūt par zirgu, bet vecs ēzelis par zirgu nekad nekļūs.”

Andris Tolmačovs uzdeva kādu acīmredzot nepatīkamu jautājumu Ādamsonam, uz kuru saņēma atbildi: „Man nav komentāru, jo bieži vien es Tolmačova jautājumus nesaprotu.” Zāli pāršalc smiekli.

Katrā ziņā pēc izraidītā repliku teicēja, kurš jau sākumā sacīja, ka, ja nevar politiķiem uzdot jautājumus, tad jau visu varēja vērot pa televizoru, neviens tā īsti neaizrāvās ar smiešanos vai dažādiem izteicieniem, bet uz beigām gan bija smiekli, ovācijas, pat „ūūūū” pēc Ādamsona teiktā, ka Urbanovičš ir labākais ministru kandidāts. Arī Ādamsona jautājums Ulmanim, kas sākās ar repliku,: „Uzdošu jautājumu Ulmanim, kamēr viņš vēl nav atdzisis.” lika smieties. Ovācijas bija par tādiem jautājumiem, kā, piemēram, Dūklava jautājums Ulmanim vai viņam nešķiet, ka PLL izmanto viņu un viņa populāro uzvārdu, lai pievilinātu vēlētājus, kā arī Ādamsona jautājums vai Ulmanim un viņa prezidentūras laikā pie varas esošiem politiķiem nebūtu jāatvainojas Latvijas iedzīvotājiem.

Noteikti interneta vidē varēs noskatīties debašu atkārtojumu (ja būšu ieinteresējusi), bet varbūt jau pats noskatījies tiešraidi.

Vēl un vēlreiz pārliecinos, cik šāda līmeņa politiķu debates ir interesantas un smaidu izraisošas.

ceturtdiena, 2010. gada 1. jūlijs

The Shawshank Redemption


Parasti neskatos filmas, par kurām esmu dzirdējusi atsauksmes, bet šo noskatījos, jo atsauksme: „Ja patīk filma „Zaļā jūdze”, tad patiks arī šī. ” trāpīja 10-niekā.
Filma ir par to kā nevainīgi apsūdzēts cilvēks saņem divus mūža ieslodzījumus par savas sievas un viņas mīļākā nogalināšanu. Nonāk cietumā un iepatīkas populārajiem (ja tā var teikt ieslodzītajiem). Filmas beigās saprotu, ka ikkatrs Endija solis ticis rūpīgi izplānots. Ieslodzītais Reds, kas cietumā var iegūt visu (no ārpasaules), ko vēlas Endijam sagādā mazu klinšu āmuru, lai varētu veidot akmens figūras un lielu attēlu ar kādu aktrisi, ko pēcāk nomaina Merilina Monro un tad cita Endija „sapņu sieviete”.
Endiju pirmos divus gadus regulāri piekauj „sisters” (if you know what I mean ), jo viņš atsakās pakļauties. Pēc pamatīgākas piekaušanas, kad Endijam nākas gulēt cietuma slimnīcā, sargi, kurus Endijs dīvainā veidā ir ieguvis par labvēļiem, sagaida galveno „sister” Bogu Endija kamerā un piekauj tā, ka „sister” vairs nevar staigāt un ēdienu uzņem caur caurulītēm.
Pa vidu vēl visādi notikumi, bet visā visumā, šī ir viena no filmām, kur notikumus nevar paredzēt (izņemot vienu). Filma ir par ieslodzīto dzīvi, cietuma sargu un direktora visatļautību. Filma par to, ko iesākt ieslodzītajam, kurš jau ir vecs un nezina, ko iesākt pēc ieslodzījuma. (Šī bija vienīgā vieta, kur raudāju.) Filma par draudzību, par to, ka ne vienmēr ne tajās sliktākajās vietās iegūtie draugi, nebūs kopā ar mums vēl ilgi pēc tam. Filma par to, ka ir cilvēki, kas neaizmirst savus draugus arī tad, kad kļuvuši pārticīgi.

Filmā ir ļoti daudz labu citātu/domu. Šī filma pievienojas manam iecienītāko filmu topam.

Red: These walls are funny. First you hate 'em, then you get used to 'em. Enough time passes, you get so you depend on them. That's institutionalized.

Red: Goddamn right. They send you here for life, and that's exactly what they take. The part that counts, anyway.

Andy Dufresne: Anything you put in my mouth you're gonna lose.

Red: [narrating] Sometimes it makes me sad, though... Andy being gone. I have to remind myself that some birds aren't meant to be caged. Their feathers are just too bright. And when they fly away, the part of you that knows it was a sin to lock them up DOES rejoice. But still, the place you live in is that much more drab and empty that they're gone. I guess I just miss my friend.

Red: [narrating] There's a harsh truth to face. No way I'm gonna make it on the outside. All I do anymore is think of ways to break my parole, so maybe they'd send me back. Terrible thing, to live in fear. Brooks Hatlen knew it. Knew it all too well. All I want is to be back where things make sense. Where I won't have to be afraid all the time. Only one thing stops me. A promise I made to Andy.

Andy Dufresne: Remember, Red, hope is a good thing, maybe the best of things, and no good thing ever dies.

otrdiena, 2010. gada 15. jūnijs

Whose Line is it Anyway

Runā, ka cilvēkam dzīvē ir baltās un melnās joslas...gan jau, ka ir arī pelēkās. Dienās, kad man ir skumji, tad es nododos skumjas mūzikas skaņām, kas, kā ļaudis apgalvo, ir nepareizi. Skumju brīžos vajagot klausīties/skatīties ko lustīgāku. Tāpēc nu jau labu laiku, pateicoties kādam puisim, kura vārds sākas ar latviešu alfabēta 20. burtu, es atklāju lielisku garastāvokļa uzlabotāju. Tas ir amerikāņu improvizācijas teātris „Whose Line is it Anyway”. Tas ir šovs, kas līdz 1998. gadam norisinājās Anglijā, bet pēc tam veiksmīga eksperimenta rezultātā to pārņēma ASV. Vairumam cilvēku nepatīk gari teksti, tāpēc mēģināšu īsi uzrakstīt kas un kā, lai gan šim šovam varētu veltīt atsevišķu emuāru. ;)

„Whose Line is it Anyway” ir šovs, kura dalībnieki improvizē dažādas epizodes, neko iepriekš neplānojot. Viss tiek izdomāts uz vietas. Spēlei ir viens vadītājs, kas iepazīstina ar dalībniekiem, nolasa uzdevumus, pajautā skatītājiem idejas un izvēlas skatītājus dažādu uzdevumu veikšanai, kā arī pēdējo sērijas epizodi spēlē arī pats. 2 dalībnieki ir katru reizi, pārējie divi mainās.

Spēles vadītājs – Drew Carey pēc iepazīstināšanas sāk spēli ar vārdiem: „Hi, I'm your host, Drew Carey, come on down, and let's have some fun”. Spēles gaitā dalībniekiem tiek piešķirti neīsti punkti un beigās tiek izvēlēts uzvarētājs. Drew parasti pasaka kaut ko smieklīgu, uzsverot, ka punkti ir nevērtīgi. Piemēram, „Welcome to "Whose Line Is It Anyway?" the show where everything's made up and the points don't matter. That's right the points are just like tasteful shoes to Ryan Stiles.” vai „That's right, the points are just like underwear to Sharon Stone.”

Viens no dalībniekiem, kas ir katrā sērijā – Ryan Stiles. Katru reizi viņam ir kaklasaite un smieklīgas, 50.gadu stila kurpes, par kurām tiek jokots, kā arī par Ryan garumu un lielo degunu. Nepatīk tehnika „Hoedown”, kad ātri jāizdomā dziesmas vārdi. Ja to nākas dziedāt, tad Ryan parasti iepin kādu aizvainojošu piezīmi par spēles vadītāju. "Ryan Stiles: [singing the gambling hoedown] I just heard that Vegas just went broke./Apparently it all happened cause of one single bloke./I never thought that they'd ever see this day... /... but that's what happens when Drew Carey eats buffet!"

Otrs regulārais spēlētājs ir Colin Mochrie. Dalībnieki joko par viņa plikpaurību, pārlieku spilgtajiem krekliem un kanādieša izcelsmi. Arī nepatīk „Hoedown” - vienīgā tehnika, kad viņš jūtas nobijies. Patīk „Hollywood Director”, „Whose Line”. Colin parasti atveido sieviešu tēlus, kad visi 4 dalībnieki ir vīriešu kārtas pārstāvji.

Trešais dalībnieks, kas nav katru reizi, bet ir biežāk kā citi – Wayne Brady. Šķiet, ka viņam patīk visas tehnikas, kas saistītas ar dziedāšanu – „Song Styles”, „Greatest Hits”, „Hoedown”, „Irish Drinking Song”.

Tad ir dalībnieki, kas ik pa laikam parādās. Greg Proops – vienmēr ir uzvalkā, mēdz izteikt dažādus komentārus un izdomā smieklīgus vārdus/uzvārdus „Weird Newscasters”. Charles Esten (Chip)dzied kopā ar Wayne katrā tehnikā, kurā vajag. Bradley Ramone "Brad" Sherwooddzied kopā ar Wayne, kad vajag un, protams, piedalās citās tehnikās arī. Jeffrey Bryan "Jeff" Davis – piedalās reti, bet spēcīgi. Arī dziedošais dalībnieks. Un visbeidzot - Kathryn "Kathy" Greenwood – viena no nedaudzajām sieviešu kārtas pārstāvēm šovā. Ir vēl citas, bet Kathryn parādās visbiežāk.

Informācija ņemta no vikipēdijas un citām lapām . Arī abi fotoattēli ir atrasti, ierakstot Google meklētājā "Whose Line is it Anyway".

Protams, ka šis ir tikai mazs ieskats "Whose Line is it Anyway". Būtu vēl tik daudz, ko teikt, bet izlemiet paši, vai tas ir priekš jums. Ja ir, tad info ir itin viegli atrast. ;)



Izraisa atkarību! Nesāc! ;)