trešdiena, 2010. gada 3. novembris

"uzliec dežūrsmaidu un turpini, ko esi iesācis"

Sveiki! 

Vai mīļie! Esat šo emuāru apmeklējuši jau vairāk nekā divtūkstoš reižu. Paldies... Tiešām paldies! 1000. biju solījusi dāvināt puķi, ko pati būšu zīmējusi... hi hi 2000. lai iet kaut kas tik pat sirsnīgs...

Pateicībā par uzticību šis gabaliņš no "Vinnija Pūka un viņa draugiem":

Un tad pēkšņi Kristofers Robins, kas, zodu plaukstā atspiedis,
sēdēja un skatījās plašajā pasaulē, ierunājās:- Pūk!- Jā?- Pūks atsaucās.

- Redzi, kad es būšu . . . kad . . . Pūk . . .
- Jā, Kristofer Robin? - Es vairs nevarēšu darīt Neko.
- Nekad? Nepavisam?
- Ļoti reti. Man nebūs laika. Pūks gaidīja, ko Kristofers Robins sacīs tālāk, bet
viņš klusēja.
- Jā, Kristofer Robin?- Pūks skubināja.
- Pūk, kad es būšu . . . nu, kad es nevarēšu darīt Neko, tu reizēm atnāksi šurp?
- Viens pats? - Jā, Pūk! - Un tu tad arī atnāksi?
- Jā Pūk, noteikti. To es tev apsolu, Pūk.
- Tas ir labi,- teica Pūks.
- Pūk, apsoli tu arī, ka tu mani nekad neaizmirsīsi. Nekad, nekad.
Pat ja man būs jau simt gadu. Pūks brīdi padomāja.
- Un cik tad man būs gadu?
- Deviņdesmit deviņi.
Pūks pamāja ar galvu.

- Es apsolu,- viņš teica. Vēl arvien skatīdamies plašajā pasaulē,
Kristofers Robins pastiepa roku un saņēma Pūka ķepu.
- Pūk,- Kristofers Robins nopietni sacīja,- ja es . . . ja es nebūšu gluži . . .
- Viņš apklusa un tad sāka vēlreiz:
- Pūk, lai kas arī notiktu, tu sapratīsi, vai ne?
- Ko sapratīšu?
- Ak, neko!- Viņš iesmējās un uzlēca kājās.- Ejam!
- Kur?- jautāja Pūks.
- Pasaulē!- teica Kristofers Robins.

Roku rokā viņi aizgāja. Bet, lai kurp viņi ietu, lai kas ar viņiem ceļā notiktu,
pašā Meža vidū, apburtā vietā, kāds mazs zēns vienmēr rotaļāsies ar savu Lāci.

Ja esat atraduši sev kaut ko sirdij, prātam vai dvēselei, tad arī es šodien
smaidu līdz ar jums.
Šajā emuārā es rakstu to, kas man ienāk prātā. Ja nekā tur [prātā]
nav vai arī tas ir aizņemts ar citām lietām, tad arī šeit nekā jauna nav.
Bet būs... Būs.