Sveiki!
Vakar noskatījos filmu „Kokaīna kurjers. Priverts”. Reklāma, manuprāt, bija iespaidīgāka kā pati filma. Bet nu sāksim visu no sākuma ar ievadu, iztirzājumu un nobeigumu.
Ievads. Tātad reklāma – uztaisīta jau iespaidīga (salīdzinot ar pašu filmu jau nu noteikti). Filma par to, kā jūtas un ko patiesībā domā latviešu skandalozākais narkokurjers.” No intervijas nevarēju izsecināt, ko šis cilvēks jūt un domā. Daudz smieklu, tātad daudz aizsardzības.
Turpināšu ar to, ka to veidojumu par filmu grūti nosaukt – daži fakti, intervija ar galveno varoni un dažiem cilvēkiem, kas saistīti ar viņu vai šo jomu. Nu pamaz, pamaz no filmas kā tādas. Man šķiet, ka materiāls un doma ir laba, bet izpildījums pieklibo.
Par galveno varoni – žurnāliste sacīja, ka viņš tāds harizmātisks, aizrautīgi stāsta par sevi un to, ko darījis. Man personīgi viņa smiešanās vietā un nevietā šķita pretīga. Žesti bieži vien norādīja uz lielu uztraukumu. Manuprāt, šis cilvēks vienkārši sapņo būt nozīmīga persona šajā biznesā, taču apzīmējums „latviešu skandalozākais narkokurjers,” ir pilnīgi nevietā, ko apstiprināja arī kāds likuma pārstāvis, apgalvojot, ka „salīdzinājumā ar citiem, kas darbojas šajā biznesā, Priverts ir bērns”.
Šķiet pats Priverts jau ir samierinājies ar cietumu. Jāpiebilst, ka pēdējo desmit gadu laikā, viņš brīvībā esot pavadījis mazāk par gadu. Saka, ka ik pa laikam vajag būt cietumā, tas rada disciplīnu, redz, ja cilvēki zinātu, cik cietumā ir labi, tad tie būtu pilni.
Skatoties uz šo cilvēku un klausoties viņā, mani palika žēl un skumji ... skumji par cilvēku, kas ir zudis, kas turas pie saviem sapņiem, pie bijušās „slavas” un cer, ka būs pats labākais šajā biznesā Latvijā un citviet arī. Taču visi viņa mēģinājumi ir beigušies ne pārāk veiksmīgi... Es uzskatu, ka šis cilvēks nav bijis, nav un arī nebūs „latviešu skandalozākais narkokurjers”.
