(Attēls no zināšanu mātes Google, ierakstot meklētajā "zaķis autobusā". :D)

Kādā jaukā pilsoniskās žurnālistikas portālā izlasīju kādu bloga ierakstu, kas man dikti lika smaidīt.
(Autors - Rihards Dainis Andersons)

Plānots, ka nākotnē par sabiedriskā transporta izmantošanu bez maksas vai bez braukšanai derīgas biļetes vairs netiks piemēroti administratīvi sodi, bet tos piespriedīs un izpildīs paši pasažieri, vajadzības gadījumos piemērojot arī miesas sodus, informē Satieksmes ministrija.

Satieksmes ministrijas Gudro Domu perināšanas nodaļā ir izstrādāts cenrādis/sodrādis, kas paredz 5 sodāmības pakāpes jeb līmeņus, atkarībā no nodarījuma smaguma:

1. līmenis.
Par 1 - 2 pieturu nobraukšanu, ja e-talons nav validēts:
- Nolamāt 20 decibelu skaļumā mātes vārdiem
(bērniem līdz 12. g. - bez mātes vārdiem,
pensionāriem - skaļi, lēni un divreiz).

2. līmenis.
Par 3 - 6 pieturu nobraukšanu,
ja e-talons nav validēts,
un izaicinošu attieksmi pret pārējiem pasažieriem:
- Pļaukas pa abiem vaigiem
(bērniem - knipis pa pieri,
pensionāriem - likt atdot sēdvietu jauniešiem).

3. līmenis.
Par vairāk kā 6 pieturu nobraukšanu,
ja e-talons nav validēts (j.e-t.n.v.), ja ir mēģinājums bēgt:
- Noķert, ievilkt salonā un kārtīgi noštaukāt
(b. - saraut aiz ausīm,
penž. - uzlikt austiņas un no pleijera atskaņot smago metālu).

4. līmenis.
Par daudz pieturu nobraukšanu, j.e-t.n.v.,
vakarā pēc 21.00, īpaši Maskačkā un Bišumuižā:
- Nospārdīt un atņemt visu naudu
(b. ar celi pa pēcpusi,
p. - uzkāpt uz kājas un pēc tam izvadīt pa durvīm)

5. līmenis.
Visos pārējos gadījumos, rakstiski vienojoties par rīcību:
- (Tas ir pārāk šausmīgi, lai to te rakstītu. Par brīdinājumu citiem.)

Ō, mai! Es gribu tur strādāt. :D

Sveiki!
Vēl nedaudz iz Rīgas Domes sēdes par 2010. gada budžeta pieņemšanu. Opozīcija (Deputāts Juris Viņķelis („Pilsoniskā savienība) tribīnē. 17.12.2009) šādi atbildēja uz Šlesakova (Aināra Šlesera un Nila Ušakova) nevēlēšanos pieņemt opozīcijas priekšlikumus nākamā gada budžetam, un maksimāli novilcināja sēdes laiku, izmantojot visas iespējas uzstāties, lai kavētu Šlesakova (Aināra Šlesera un Nila Ušakova) laiku, lai iemācītu, ka demokrātiskā valstī ir jārēķinās ar visiem, nevis jākalpo bandītu un nepilsoņu interesēm. (assmaster111 komentārs Youtube.com)

Sebastian's VooDoo

Sveiki!

Uzgāju šo īsfilmu. Tā man lika par daudz ko padomāt...

Esiet uzmanīgāki ar vēlmēm, tās var piepildīties

Sveiki!

Šoreiz nedaudz par lasītāju komentāriem...

Lasīju Apollo, ka 30. Novembrī Medību laikā smagi ievainots Rīgas Domes deputāts Nikolajs Zaharovs . Pēc šīs ziņas vakar bija ap 70 komentāri, šodien jau simtam pāri. Lieki sacīt, ka komentāros čum un mudž no, maigi sakot, negatīvisma.

Šos komentārus var iedalīt vairākās kategorijās. Drīzāk komentētājus, ne komentārus. Daži komentāri liek smaidīt, BET tikai un vienīgi par komentētāja humora izjūtu:

Zaharovs:"Skaties ka es māku žonglēt ar bisi"!
Kalvītis: "WOOT!!!"
*BOOM*
Zaharovs:"Au ble!"
Kalvītis:"Es neko nedariju..."

Vai arī „apbrīnojama” ir cilvēku izdoma RD mēra vārda un uzvārda atvasināšanā: „Nīlas Ušakovs” vai „Urlakovs”.

Citi cilvēki ir kategorijā „Man nepatīk medības”. Jā, man arī nepatīk, bet tas neattaisno: „Man vienmēr ir bijis naids pret medniekiem - novēlu viņiem to, ko katrs viņu nomedītais dzīvnieks saņem.” Citiem komentētājiem iebilst: „Izskatās, ka komentētājos nolasījušies vesels bars veģetāriešu, kuris avā mūžā nav apēduši gabalu gaļas vai desas luņķi. Pretējā gadījumā viņi nolādētu nevis medniekus, kuri zvēram atstāj arī iespēju izdzīvot, ja būs ātrāks un gudrāks, bet gan tos, kuri kādu lopiņu visu mūžu notur šaurā sprostā,t ad ar nazi pārgriež rīkli, lai šiem idiotiem- komentētājiem uztaisītu bifšteku vai šašliku.” Nav jau nepatiesība.

Tad ir tādi cilvēki, kas steidz medībās aizsūtīt Aināru Šleseru, Ivaru Godmani, Einaru Repši un Valdi Dombrovski. (Protams, cerot (!) uz līdzīgu iznākumu!) „Vai Šlesers gadījumā nemedī? Es vēlētos, lai viņš ar to nodarbotos. Vismaz kāds cerību stariņš.” „Kāpēc viņa vietā nevarēja būt Marsietis, Vinnijs Pūks, vai Godmanis???!!!!”

Tad vēl ir tādi, kas neizjūt žēlumu Zaharova nodarbošanās dēļ: „Žēl kā cilvēka, bet kā politiķa nemaz... arī fakts.” „Pirmo reizi visi tā draudzīgi priecājas par sašautu cilvēku, bet tam ir attaisnojums, viņš ir deputāts, nu nevaru nekādīgi sākt just līdz, nu nevaru...”

Vismazākais skaits ir to cilvēku,kas ir ievietojuši tādus komentārus kā „Nu komenti te bērnudārza līmenī. Pajolu bars." Vismazākais skaits...

Jā, var pārmest par to, ka medības bija nelegālas! Jā, versija par to, ka viņš sevi sašāvis ir absurda. Tā taču ir bise! Var piekrist, ka deputāti ne vienmēr domā par tautas labklājību, BET, vai gadījumā paši komentētāji nenolaižas līdz viņu „līmenim”!? Ar komentāriem mēs taču zināmā mērā parādam savu intelekta līmeni.

Un vispār - kā viens cilvēks otram var vēlēt nāvi!?Pat ja šis deputāts nav latvietis, neba tāpēc viņš pelnījis nāvi.

Tak, padomājam, ko pasakām!

"Kokaīna kurjers. Priverts."

Sveiki!

Vakar noskatījos filmu „Kokaīna kurjers. Priverts”. Reklāma, manuprāt, bija iespaidīgāka kā pati filma. Bet nu sāksim visu no sākuma ar ievadu, iztirzājumu un nobeigumu.

Ievads. Tātad reklāma – uztaisīta jau iespaidīga (salīdzinot ar pašu filmu jau nu noteikti). Filma par to, kā jūtas un ko patiesībā domā latviešu skandalozākais narkokurjers.” No intervijas nevarēju izsecināt, ko šis cilvēks jūt un domā. Daudz smieklu, tātad daudz aizsardzības.

Turpināšu ar to, ka to veidojumu par filmu grūti nosaukt – daži fakti, intervija ar galveno varoni un dažiem cilvēkiem, kas saistīti ar viņu vai šo jomu. Nu pamaz, pamaz no filmas kā tādas. Man šķiet, ka materiāls un doma ir laba, bet izpildījums pieklibo.

Par galveno varoni – žurnāliste sacīja, ka viņš tāds harizmātisks, aizrautīgi stāsta par sevi un to, ko darījis. Man personīgi viņa smiešanās vietā un nevietā šķita pretīga. Žesti bieži vien norādīja uz lielu uztraukumu. Manuprāt, šis cilvēks vienkārši sapņo būt nozīmīga persona šajā biznesā, taču apzīmējums „latviešu skandalozākais narkokurjers,” ir pilnīgi nevietā, ko apstiprināja arī kāds likuma pārstāvis, apgalvojot, ka „salīdzinājumā ar citiem, kas darbojas šajā biznesā, Priverts ir bērns”.

Šķiet pats Priverts jau ir samierinājies ar cietumu. Jāpiebilst, ka pēdējo desmit gadu laikā, viņš brīvībā esot pavadījis mazāk par gadu. Saka, ka ik pa laikam vajag būt cietumā, tas rada disciplīnu, redz, ja cilvēki zinātu, cik cietumā ir labi, tad tie būtu pilni.

Skatoties uz šo cilvēku un klausoties viņā, mani palika žēl un skumji ... skumji par cilvēku, kas ir zudis, kas turas pie saviem sapņiem, pie bijušās „slavas” un cer, ka būs pats labākais šajā biznesā Latvijā un citviet arī. Taču visi viņa mēģinājumi ir beigušies ne pārāk veiksmīgi... Es uzskatu, ka šis cilvēks nav bijis, nav un arī nebūs „latviešu skandalozākais narkokurjers”.

"Līdz pēdējam santīmam, kā saka"

Sveiki!

Man tik tiešām nepatīk runāt/rakstīt par jaunākajiem notikumiem, taču ir lietas, kas mainās. Neesmu jau nemaz tik ļoti pieradusi pie tradīcijām vai dažādiem ieradumiem, kā man šķita.
Tātad ļoti nedaudz par Mazsalacu un „meteorītu”. Lasīju orb.lv Ērika Stendzenika atklāto vēstuli politiķiem, žurnālistiem un sabiedrībai. Man patika! Ļoti patika! Protams, varētu citēt tik dažus citātus, taču, lai iet visa vēstule. Visu cieņu Ērikam Stendzeniekam!

„Godātie Latvijas mediji!
Dārgie žurnālisti!
Cienītie politiķi un varas pārstāvji!

Pēdējo 48 stundu laikā sabiedrība ar pārsteidzošu uzmanību sekojusi Mazsalacas meteorīta fenomenam. Šajā laikā mediju telpa piekliegta ar visdažādākajiem viedokļiem, tai skaitā – Jūsu neviltotu sašutumu. Ministri skandē paziņojumus, žurnālisti apelē pie morāles un ētikas, komentētāji komentē „man kauns, ārprāts, ko par mums tagad domās!“.

Nedz es, nedz mana aģentūra nav šīs kampaņas autori. Un nebūtu nekā vieglāka, kā pievienoties aizvainoto pulkam un izmantot iespēju, lai iespertu konkurentiem. Taču sagadījies, ka šis notikums aizskāris sen briedušu augoni žurnālistu, reklāmistu, politiķu un sabiedrības attiecībās.

Vakardienas laikā no Jūsu puses esmu saņēmis neskaitāmus zvanus. Sākot ar vienkāršu lūgumu pēc viedokļa līdz apsteidzošai kliegšanai klausulē „Tas ir pretīgi, Stendzeniek!!! Kā var čakarēt sabiedrību???!!!“.

Tad, lūk, parunāsim par to, kurš te kuru „čakarē“.

Es lasu Iekšlietu ministres sašutumu un neticu savām acīm: „Ciniska ņirgāšanās!!! Cilvēki strādāja naktīm, dubļos un lietū!!! Piedzīsim līdz pēdējai kapeikai!!!“. Mūrnieces kundze! Atšķirībā no reklāmām, jūs, politiķi, par sabiedrību ņirgājaties visu laiku, apzināti, konsekventi un cietsirdīgi. Mālaina bedre ir bērna šļupsti salīdzinājumā ar to, ko jūs esat nodarījuši šo pašu policistu, ugunsdzēsēju un kareivju algām un ģimenēm. Mani vienlīdz izbrīna gan Jūsu paziņojuma nekaunība, gan cietā sejas izteiksme tā laikā. Un man jājautā – kas sabiedrību piečakarējis vairāk – rakums lauka vidū vai atklāti meli pāris dienas pirms vēlēšanām par pensiju nesamazināšanu?

Un tagad – draugi žurnālisti!
Es raugos jūsu zibeņošanā rakstos, twitterī, feisbukā. Nu sašutums bezgalīgs: „Iedomājies? Izraka bedri un uzdeva par meteorītu!!! Sabiedrībai nodarīts kaitējums!!!“.
Mīļie žurnālisti! Atcerieties par kaitējumu sabiedrībai nākamo reizi, kad piebāzīsiet savus izdevumus un TV kanālus ar vardarbību, pornogrāfiju un paparacci iemūžinātām slavenību neskūtajām padusēm. Gadījumos, kad jūs politiķiem uzsūtāt prostitūtas, ienesat lidostās viltus spridzekļus, aprakstāt narkotiku iegādi un lietošanu – jūs to saucat par sociālu eksperimentu. Kad puikas izrok pļavā bedri, jums labpatīk to dēvēt par „cinisku noziegumu“. Es burtiski dzirdu jūs sašutumā ar troksni noliekam kafijtasīti uz galda: „Kā!!!! Mēs to visu sabiedrības labā!!!“. Nekas tamlīdzīgs, mīļie. Jūs to darāt sava medija reklamēšanas un lasītāju piesaistīšanas labā. Ar precīzi tādiem pat motīviem, kādi vada reklāmistus. Jo raugi – vairāk lasītāju, augstāki reitingi, vairāk tās pašas reklāmas jūsu izdevumos. Un es atvainojos – ja kāds izmērītu mūsu abu nopelnus sabiedrības varmākošanā un debilizēšanā, tad mūsu reklāmas būtu bērnu šļupsti pret jūsu realitātes šoviem un kriminālziņām.

Nebija grūti ievērot pārmaiņas sabiedrības noskaņojumā pēdējo triju dienu laikā. Līdz pat svētdienai cilvēkam atlika vien sarauties čokurā zem segas, lai nedzirdētu vaimanas par budžetu, Jakāna/Repšes cīņas vai Jaunupa/Šlesera tango. Un, ziniet, svētdien cilvēki pēkšņi sāka smaidīt. Zvanīt cits citam, sūtīt īsziņas, izteikt minējumus, uzdot jautājumus. Aizbrauca un apskatīja pļavu. Grozīja galvas. Teica: „Repšem papildspēki atlidojuši“.

Ziniet, humora izjūta ļauj cilvēkam pārvarēt daudzus pārbaudījumus. Dievs mums to devis, jo noskaudis citus aizsardzības līdzekļus. Bruņurupucim ir čaula. Ezim – adatas. Cilvēkam ir humora izjūta. Un jūs, žurnālisti un politiķi, sabiedrībai to esat nolaupījuši. Gadu desmitiem jūs metodiski esat dramatizējuši visu – no Latvijas ārpolitikas, līdz zaudējumam kerlingā, no pasprukušiem skatuves jokiem līdz Vanšu tilta kāpēja pieprasītiem eklēriem. Jūs esat atņēmuši sabiedrībai spēju smieties un pakļāvuši cilvēkus nemitīgām sāpēm. Latvijā pasaule jāvēro caur ciešanu prizmu. Latvijā vienīgais cilvēka cienīgais stāvoklis ir gremdēties smeldzē, gaidot kārtējo kriminālziņu izlaidumu. Pat pie pirmā aprīļa ziņām jūs ar koši sarkaniem burtiem pamanāties uzrakstīt „Uzmanību!!! Pirmā aprīļa joks!!!“, lai, nedod Dievs, kāds vēl nepagūtu pasmaidīt.

Liecieties nu mierā, žurnālisti. Liecieties nu mierā, politiķi. Pirms norādīt ar pirkstu uz reklāmas akciju, ņemiet mazo spogulīti un pavērtējiet savu devumu Latvijas sabiedrības depresijā, niknumā un kompleksos. Citiem vārdiem – morālos, fiziskos un ekonomiskos zaudējumos.

Nobeigumā – Tele2 skaidri un nepārprotami paziņoja: „Jā. Mēs apmaksāsim visu skādi“. Tātad, algas, virsstundas, degvielu, sakarus, zālienu, ceļa remontu un visu citu. Kā Mūrnieces kundze teiktu – „līdz pēdējam santīmam“. Savukārt es no sirds ceru – reiz pienāks diena, kad sabiedrība šos vārdus varēs saklausīt ne vien no reklāmas akciju rīkotājiem, bet arī amatpersonām, politiķiem un žurnālistiem. Līdz pēdējam santīmam, kā saka.

Patiesā cieņā –

Ēriks Stendzenieks
Reklāmists pēc profesijas un aicinājuma”

Paldies!

Sveiki!

Kādu laiciņu neko nebiju šeit publicējusi... Apskatījos blogu un izrādās, ka man ir jau pāri 1000 apmeklētāju. Tad nu 1000. apmeklētājam es labprāt uzdāvinātu puķi, kuru pati būšu zīmējusi.:) Tāpēc viņš (-a)droši var pieteikties... Mhm, bet kā es zināšu, ka Tu esi 1000.? (wondering)
Lai nu kā jums par godu attēls, kas mani ir uzrunājis. Zinātājiem paziņoju, ka šis attēls ir ņemts no mātes Googles, no kuras lapas es tik tiešām neatceros. Lai nu kā - nedz attēls, nedz teksti nav manis domāti. Man vēl augt un augt līdz tam līmenim...